Stāsts, Kas Liks Aizdomāties – “Koka Bļodiņa”
Kāds vecs vīrs devās dzīvot kopā ar savu dēlu, viņa sievu un viņu četrgadīgo dēlu. Viņa roka trīcēja no vecuma, acis vairs nerādīja un bija grūti staigāt. Ģimene aizvadīja maltītes pie kopīga galda. Bet večuka trīcošās rokas un sliktā redze apgrūtināja ēšanu. Zirņi noripoja no karotes un krita uz grīdas. Kad viņš ņēma glāzi piens izlija uz galda.
Dēlam un sievai tas sāka nepatikt nekārtība, kas palika pēc večuka.
“Mums kaut kas jādara ar tēvu,” teica dēls.
“Man ir apnicis izlietais piens, skaļā ēšana, ēdiens uz grīdas.”
Tā, dēls ar sievu uzlika atsevišķu galdu istabas stūrī. Tur, večuks ēda viens pats, kamēr ģimene baudīja kopīgās maltītes. Tādēļ, ka večuks bija sasitis dažus šķīvjus, viņa maltītes tika pasniegtas koka bļodiņā. Kad viņi paskatījās uz večuka pusi, reizēm, bija redzama asara, kas norit pār veco vaigu. Bet, tāpat, vienīgie vārdi ko pāris viņam veltīja bija asa kritika, kad viņam nokrita karote vai nokrita ēdiens.
Mazais zēns tajā noraudzījās klusēdams.
Kādu vakaru, pirms vakariņām, dēls pamanīja, ka viņa mazais dēliņš spēlējas ar koka atgriezumiem.
Viņš, maigi, jautāja zēnam, “Ko tu tur taisi?”
Tikpat maigā balsī zēns atbildēja: “Es taisu koka bļodiņu tev un mammai, lai jums būtu no kā ēst kad es izaugšu liels.” Četrgadīgais zēns pasmaidīja un pievērsās darbam.
Šie vārdi tik ļoti satrieca vecākus, ka viņi nespēja pateikt ne vārda. Tad asaras sāka ritēt pār viņu vaigiem. Lai arī netika bilsts neviens vārds, viņi abi zināja kas jādara.
Tajā vakarā dēls, maigi, saņēma sava vecā tēva roku un atveda viņu pie ģimenes kopējā galda. Visas atlikušās mūža dienas tēvs ēda kopā ar visu ģimeni. Un, dīvainā kārtā, viņa skaļā ēšana, krītošais ēdiens un trauki, vairs nevienam netraucēja.
Stāsta morāle: Ko sēsiet to pļausiet. Lai kādas būtu jūsu attiecības ar jūsu vecākiem, kad viņu vairs nebūs, jūs ilgosieties pēc cilvēkiem kas deva jums dzīvību. Vienmēr cieniet, rūpējieties un mīliet šos cilvēkus.
